Company Of Heroes – stratēģiskā spēle, no kuras grūti izkļūt atpakaļ sabiedrībā.

Posted by:     Tags:      Posted date:  December 21, 2011  |  8 Comments




Esmu stratēģisko spēļu cienītājs jau no Settlers 1 un Z the game laikiem. Esmu pat spēlējis tādu divkrāsainu murgu kā Elite uz vecā labā ZX spectrum kasešu datora. Līdz šim mans favorīts, kā jau varējāt palasīt šajā pašā ziņu lapelē, bija The Settlers VII Paths To Kingdom, kas ievilka savās trīsstundīgajās sesijās tā, ka grūti atgriezties dzīvē. Nu lūk! Ar mani atkal ir noticis tas pats sviests un esmu ierauts Company Of Heroes otrā pasaules kara spriedzē, komandējot sabiedroto karaspēku pret vācu iebrucējiem.

Katra karte ir atseviķa pilsēta, kurā ir viena mūsējā bāze un viena iebrucēju. Pilsētā atrodas dažādi resursi – teritoriju ieņemšanas vietas, degviela, patronas un uzvaras punktu bāzes. Galvenais uzdevums ir sagūstīt vismaz divas no trim uzvaras punktu bāzēm un noturēt līdz brīdim, kamēr pretinieka punkti izsīkst. Ja izdodas noturēt visas trīs bāzes, tad tas notiek ātrāk. Jāatzīst, ka katrā kartē vismaz piecas reizes nākas spēlēt pa jaunam, jo pretinieks samērā ātri mani pieveic, kas ir galvenā šīs spēles burvība – balanss. Līdzīgi kā spēlē Z, arī šeit ir visu laiku jācīnās par resursu vietām. Līdzko uz mirkli atslābsti, pretinieks sāk atņemt tev resursus un strauji kāpina savas spējas un uzvaras punktus.

Karavīri un smagā tehnika ir plašā klāstā. Arī spējas un papildus iespējas šajā spēlē ir pa pilnam. Piemēram ir tāda lieta, kā komandiera pieredzes punkti, kas krājas piedaloties cīņās. Kad sakrājies noteikts šo punktu skaits, spēlētājam tiek uzticētas jaunas vienības. Piem. gaisa desants, kuru var nosēdināt jebkurā kontrolētā apkaimē pāris sekunžu laikā un nav jāgaida kamēr tālu tālajā bāzē piecās minūtēs uzražos tādu pašu komandu. Jāpiebilst, ka šie gaisa papildspēki nav nekādi lētie un sitīs pa kabatu mazliet vairāk nekā parastā “ražošana”.

No patīkamiem sīkumiem jāatzīmē iespēja okupēt ēkas un pārvērst tās par armijas kazarmām. Interesants personāžs ir snaipers, kurš spēj nomaskēties un neredzams iefiltrēties pretinieka teritorijā kādā ēkā klusiņām pa vienam mierīgi nogalinot garām ejošos oponenta kājniekus. Snaipera mīļākais teiciens – one shot one kill!

Runājot par audio, arī šeit viss ir augstumos, karavīri interesanti atskaitās par notiekošo kaujas laukā, tehnika rūc un šauj kā nākas, vācieši lamājas un mūsējie lamā vāciešus klišejiskās iesaukās (Hans, germs, utt.), kurus pazīstam no attiecīgās tematikas filmām.

Spēle ir uzzīmēta un nostrādāta teicamā kvalitātē, turklāt spēlēšanai FullHD režīmā pilnīgi pietiek ar jaunajos SandyBridge procesoros integrēto karti (uz kādas arī spēlēju). Sižets aizrauj, vide un skaņas ievilina un gameplay vienkārši nelaiž atpakaļ sabiedrībā.

P.S Ja gadījumā gribi spēlēt ar visiem super-duper iestatījumiem no sērijas anizotropiskā filtrēšana ar 24X AA, tad varu ierekomendēt šo grafisko karti. Patreiz cena ir ļoooti pievilcīga.