Spēļu apskati: Homefront

Posted by:     Tags:  , ,     Posted date:  March 23, 2011  |  Comment




Ar devīzi “Mājas ir tur, kur ir karš” tevi cīņā aicina jaunais Kaos Studios pirmās personas skatpunkta šūteris Homefront. Tas no pārējiem žanra pārstāvjiem cenšas atšķirties ar to, ka tā darbība notiks “mājās” jeb Amerikas Savienotajās Valstīs, kuras samērā tuvā nākotnē okupē Korejas armija. Vai Homefront izdodas veiksmīgi izmantot šo visai interesanto sižeta uzstādījumu?

Homefront, kā jau katrā sevi cienošā mūsdienu pirmās personas šūterī, ir gan vienspēlētāja kampaņa, gan arī daudzspēlētāju režīmi, kuri ar šo to cenšas atšķirties no tirgus grandiem kā Call of Duty un Battlefield. Vispirms, laikam, jāpastāsta par to režīmu, kuru vari izbaudīt arī bez pieejas internetam. Spēles darbība, kā jau minēju, risinās nākotnē, 2027. gadā, kad vairāku štatiem nepatīkamu notikumu iespaidā, kuri visi tiek ļoti uzskatāmi un hronoloģiski izklāstīti spēles ievadfilmiņā, ASV ir teju pilnībā pakļauta Korejas okupācijai. Tu spēlē kā Roberts Džeikobs, bijušais ASV jūras kājnieku helikopteru pilots, kurš nule kā ticis izsūtīts uz Aļasku (nu, tipa Homefront versija par Sibīriju), taču tā arī neticis tālāk par trīs kvartāliem, tu tiec izglābts. To izdara kāda amerikāņu partizānu vienība, kurai pēc visa notikušā nolemj palīdzēt arī Džeikobs. Tā pamazām, pamazām spēles gaitā partizāni uzsāk cīņu pret ļaunajiem okupantiem – korejiešiem.Ja nu gadījumā spēles sižeta līnija nedaudz atgādina filmu “Red Dawn”, tad par to nevajadzētu brīnīties, jo pie spēles sižeta izstrādes savu roku pielicis filmas režisors un scenārija autors Džons Milius. Aptuveni piecas stundas garajā vienspēlētāja kampaņā kopā ar pretošanās kustības biedriem nāksies likt korejiešiem atvadīties no dažiem tūkstošiem viņu armijas biedru un kareivju dvēselēm, taču nevaru teikt, ka kampaņa izceļas ar ko citu, kā vienīgi interesanto spēles vidi. Nav bieži nācies spēlēt tādus šūterus, kuru kampaņa pilnībā norisinās ASV, turklāt lokācijās, ar kurām tās valsts iedzīvotāji var identificēties – korejiešu līķus pēc kampaņas pabeigšanas varēs atrast gan piepilsētas mājās, gan “Hooters” un “White Castle” restorānos, gan “Tiger Direct” elektronikas lielveikalā. Es nezinu, vai šie zīmoli tur iekļauti tāpēc, ka THQ par to saņēma nelielas naudas summiņas, bet tie piešķir spēlei zināmu devu reālisma. Ik pa laikam spēlē būs iespēja kontrolēt arī dažādus braucamrīkus – ar tālvadību vadāmo Goliath bruņmašīnu, gan arī helikopteru, kuram pie vadības stūres sēdīsies pats Džeikobs. Ieroču klāsts spēlē ir neslikts, taču vienspēlētāja kampaņas gaitā man tie patstāvīgi bija jāmaina, jo munīcijas daudzums tajos bija salīdzinoši neliels.

Homefront tehniskā puse nav tā, ar kuru spēle varētu lepoties – vienspēlētāja kampaņā sastapos ar vairākiem interesantiem gļukiem, kas gan traucēja izbaudīt spēles procesu, gan mani uzjautrināja. Piemēram, spēles misijā, kuras darbība noris uz Goldengeitas tilta, man burtiski acu priekšā no zila gaisa spawnojās jeb piedzima divi korejiešu kareivji, kuri turpat uz vietas arī nolēma Džeikobsu nogalināt. Homefront nekādā gadījumā nevar uzskatīt par grūtu spēli, taču šādas tehniskas nepilnības noteikti to vieglāku nepadara. Grafiski, spēle ir neslikta, taču grafika pavisam noteikti nav iespaidīga. Spēle vizuāli visiespaidīgākā ir misijā, kuras darbība risinās uz Goldengeitas tilta, kad fonā var redzēt Sanfrancisko pilsētas panorāmu. Runājot par spēles sižetu, jāpiebilst, ka bez interesantā uzstādījuma tajā neko prātīgu atrast nevar, spēle seko tradicionālajai FPS sižetu formulai, pa ceļam nepiedāvājot neko svaigu vai interesantu, tikai bariņu neattīstītu tēlu, par kuru pāragrajām nāvēm un uzspēlēti varonīgajām izdarībām man bija pilnīgi vienalga.

Tagad nedaudz par daudzspēlētāju režīmu, kurš ir veiksmīgāks un kvalitatīvāks par bālo, neizteiksmīgo un īso kampaņu. Ir trīs režīmi – Team Deathmatch, Ground Control, kurā spēlētāji cīnās par trīs punktu kontroli spēles kartē un Skirmish, kurā iekļauti abi divi iepriekšējie režīmi, tikai mazākās versijās. It kā nekas citur neredzēts, taču režīmus interesantus padara Battle Points sistēma. Punktus, kurus pēcāk var izmantot turpat, kaujas laukā, iegūsti pārņemot no pretinieka punktus kartē, kā arī nogalinot pretinieku komandas spēlētājus. Šos punktus pēc tam varēsi izmantot, lai pirktu ieročus, kā arī pašas spēles gaitā, piemēram, lai nopirktu savai komandai kādu braucamrīku, vai helikopteri, ar kuru var būtiski ietekmēt spēles gaitu par labu savai komandai. Pēc septītā līmeņa tev pieejama kļūst Battle Commander iespēja, kas geimpleju padara vēl interesantāku. Ja tu spēsi iegūt pietiekami lielu killstreak’u, uz tavas galvas tiks uzlikta zināma punktu summa, kas liks pretinieku spēlētājiem koncentrēties tieši uz tevis nogalināšanu. Jo vairāk pretiniekus pēc kārtas nogalināsi, jo vairāk zvaigznītes (līdzīgi kā Grand Theft Auto spēlēs) iegūsi un jo vairāk pretinieku zinās, kurā kartes daļā tu atrodies. Homefront daudzspēlētāju režīmi nudien ir labākais, ko spēle piedāvā, taču es šaubos, vai ar tiem vien pietiek, lai spēli varētu uzskatīt par izdevušos.

Homefront ir šūteris, kuru no aiziešanas nebūtībā paglābj salīdzinoši interesantais daudzspēlētāju režīms, kurš piedāvā šādās tādas unikālas iespējas, tāpēc, ja vēlaties izbaudīt labu vienspēlētāja kampaņu, Homefront noteikti nav ieteicamo spēļu sarakstā. Tas ir tehniski nepilnīgs šūteris, kurš savu neparasto, trako, bet interesanto uzstādījumu nav spējīgs realizēt.

Vienā teikumā: Vienīgais, ko Homefront ir vērts iemēģināt, ir daudzspēlētāju režīms.

Izstrādātājs: Kaos Studios

Izdevējs: THQ

Izdošanas datums: 18.03.2011

Platformas: X360, PS3, PC