Spēļu apskati: Dragon Age 2

Posted by:     Tags:  , ,     Posted date:  March 14, 2011  |  No comment




Tādi projekti kā Dragon Age II liek pārdomāt RPG žanra būtību un tā attīstību pēdējos gados. Vienā grāvī ir ekstrēmie pc elitāristi ar agresīvi nacionālu nostāju par to, ka rpg kārtīgi ir jāpārbauda spēlētaja pacietības mēri ar neattīstītāko lietotāju interfeisu, uzdevumiem bez jebkādas palīdzības un ietekmējamu spēles pasauli. Otrā grāvī ir konsoļu spēlētāji, kas 2 pogu strauju dauzīšanu uzskata par RPG un ir pieradinājuši mūsdienu spēlētāju pie ērtas un optimizētas vadības, un interfeisa. Taču izstrādātāji neklausās nevienā, vienkārši īsteno savas idejas un liek žanram attīstīties savu ceļu balansējot kaut kur pa vidu, pa laikam nošļūkot pārāk tālu vienā vai otrā sētas pusē. Sanāca pagarš ievads, bet tagad kad konteksts ir noskaidrots, varu ķerties pie pašas spēles apskatīšanas.

Dragon Age 2 sižets sākas laikā, kad spēles pirmā daļa iet uz beigām, bet vēl visaptverošais ļaunums nav uzveikts. Kāda ģimene ar burvjiem sastāvā bēg no monstru invāzijas dzimtajā zemē un no templiešu genocīdiskajiem izgājieniem pret maģijas izmantotāju subkulturu. Tiem, kas neko nezin par Dragon Age pasauli, templieši šeit ir ordenis, kas izveidots, lai kontrolētu maģijas izmantošanu. Un par templiešiem šajā spēles daļā stāsts būs diezgan garš, bet tas jums pašiem ko atklāt. Paliek vien iespaids, ka šajā ordenī var tikt uzņemts vienīgi tad ja kāds mags ir nodarījis gauži tavai ģimenei un viņus tu tagad ienīsti vairāk par odiem jāņu naktī. Jāsaka, ka neskatoties uz netipisku RPG klasikas varoņteiku uzbūvi, sižets patiešām reizēm atstāj ar puspavērtu žokli, atklājot stāstu un notikumus kārtīgas Latvijas deputātdrāmas līmenī. Tas satur gan lielu devu cilvēku sliktāko īpašību akcentēšanu, gan ASV tik ļoti izcelto rasisma tēmu, kas caurstrāvo praktiski visus galvenos spēles uzdevumus.

Vājības sākas pēc tam, kad noliekam sižetu malā. Kā spēles sižets akcentē rasismu un diskirmināciju starp magiem un templiešiem, tā spēles process šo plaisu pastiprina starp PC spēlētājiem un konsolistiem.

Spēles ritms ir manāmi audzis ātrumā. Grūtības pakāpe kritusies. Klasisko RPG īpašības arvien vairāk noliktas aizmirstībai par labu ātrai ielekšanai spēles procesā uz piecām minūtēm, gluži vai pēc konsoļu filozofijas. Diemžēl tas pilnībā neatbilst lomu spēļu filozofijai. Ja uz konsolēm šis projekts ir kā atsvaidzinošs tilts uz klasisko RPG formātu salīdzinoši ērtā un vienkāršotā veidā, tad PC spēlētājiem šis gara darbs liksies kā līdz nemaņai notrulināta pazīme, ka viens no svarīgākajiem PC elitāristu žanriem lēnām maina formu par labu cilvēkiem, kam par šāda tipa spēlēm pirmām kārtām būtu vispār nospļauties. Kāpēc izstrādātāji pielāgo kārtīgus RPG cilvēkiem, kuriem lomu spēles kopumā nepatīk? Ja pirmā daļa lieliski gāja ceļu pa vidu un piedāvāja daudz vērtības un aizraujošu piedzīvojumu abām pusēm, tad Dragon Age 2 ir ieslīdzējis vienā no grāvjiem un nav cienīgs priekšgājējam pat apakšveļu mazgāt. Lūk kāpēc.

Viss spēles process notiks vienā vienīgā pilsētā. Vides kuras apceļosiet, kopskaitā būs aptuveni 3. Un ne par vienu sērkociņu vairāk. Viens pilsētas līmenis, viens klinšu līmenis un viens pazemes līmenis. Gabali un daļas vienmēr atkārtojas, un veidotāji šoreiz kārtīgi ir iekonomējuši uz līmeņu dizainu. Kas izskaidro arī mazo spēles izmēru. Līmeņu dizains pēc pirmās daļas liekas neizteiksmīgs, depresīvs, garlaicīgs un rada iespaidu, ka graindingojaties kārtējā MMORPG nevis spēlējat vienspēlētāja piedzīvojumu sāgu.

Jo nākamais uz peramā soliņa ir uzdevumi. Arī tie ir nomācoši. Vairs nav iespējams atšķirt kuri ir galvenie uzdevumi un kas ir sānu misijas. Nākas iet cauri visiem un izbaudīt spēles pasauli tuvāk realitātei, kas nebūtu sliktākā īpašība. Taču arī tehniski visi uzdevumi ir identiski, visas sarunas vienmēr noved pie viena rezultāta, lai ko arī jūs neizvēlētos dialogu logos, un vienādie līmeņi uzdod pa smadzenēm vēl nepieredzētu deja vu devu.

Spēlēju spēli cauri vairākkārt ar dažādiem personāžiem, darot polāri pretējas lietas, bet par lielu pārsteigumu, viss, kas man bija jādara, un viss ko piedzīvoju bija identisks pārējām spēlēšanas reizēm. Ja nemaldos, viens no esošiem RPG nosacījumiem ir, ka spēlētājs var ietekmēt ceļu, kādu iet un labākajā gadijumā pat ietekmēt spēles pasauli. Tā kā var spēlēt tikai ar vienu vienīgu cilvēku rasi, spēlē nemainās nedz sākums, nedz vidus, nedz beigas. Lai kādu ilūziju arī radītu sarunu izvēles, spēles kampaņa nav pārspēlējama neskaitāmas reizes, ja vien jūs īpaši neuzbudina atkārtoti darītu vienu un to pašu. Diemžēl vienveidīgo uzdevumu pūlī neatradu un nedabūju noalgot visus izreklamētos sabiedrotos.

Attīstības koki beidzot ir sakārtoti, sadalīti pa vairāk klasēm, un kopsummā patīkamāki. Lielākas izvēles iespējas, taču rezultātā daudz nemainīs spēles procesu. Magiem atšķirsies uguns krāsa, kādā nākas šaut, taču pilnībā nemainīs spēles taktiku. Tuvcīņas ekspertiem gan. Personāžs ar zobenu un vairogu ir vienkārši bezjēdzīgs. Jo uzbrukuma spēks ir tikpat liels kā Stīvenam Hawkinam neskatoties uz visām spējām. Divu roku ieroču attīstība ir ceļš, kuru iet, jo lai uzvilktu normālas bruņas, dzīvības daudzumu nāksies attīstīt jebkurā gadijumā un vismaz šis variants var nodarīt kādus manāmus bojājumus pretinieku pūļiem. Katrā ziņā, spēcīgiem uzbrukumiem ķeraties pie magiem vai zagļu klases, kam arī ir daudz spēcīgāki uzbrukumi par karotājiem. Klases noteikti nav balansētas. Lielos vilcienos no vienkāršajiem karotājiem nav jēgas, un burvji ar zagļiem pilnībā var tikt galā ar jebkuru pretinieku izsaucot kārtīgu elli zemes virsū, kamēr vismaz viens aizmugurē nodarbojas ar ārstēšanu. Pārējie ir tikai daudzveidībai nevis praktikalitātei.

Inventārs beidzot ir patiešam ērts un lieliski organizēts. Pārējiem komandas biedriem nevar vairs uzvilkt bruņas, tikai tās apgreidot ar īpašiem objektiem, kas nedaudz samazina komandas mikromenedžementu, bet ne noteikti ir slikta lieta. Ļauj vairāk koncentrēties uz savu spēlētāju un spēles procesu. Tā saucamais – Heads up display (HUD), kas rāda dzīvības daudzumu, spējas utt, izskatās tieši tikpat nepabeigts un samocīts, kā demo versijā. Nekas nav mainijies. Kamēr izvēlnes vēl ir gana patīkamas, šī daļa ir vizuāli nepiemērota un nesaskaņota ar spēles pasauli. Lai gan vidē ir manāmas nelielas modernisma pazīmes un akcentēta animācijas filmu stilistika, tā ir pārlieku depresīva un klasiskās fantastikas stila, lai komplimentētu modernizēto un minimalizēto HUD.

Un tad vēl sākas tehniskās problēmas. Tika apskatīta PC versija, tapēc gļuki attiecas galvenokārt uz to. Nerunāšu daudz par to, ka EA serveri tiek apdeitoti palēnām gatavojoties Old Republic, un ik pa laikam vienkārši nedarbojas. Pati spēle bieži piedzīvo ļoti strauju kadru kritumu sarunu laikā un ļoti dīvainu spēles ‘sastingšanu’ pilnīgi nesaistītos brīžos, kam nav nekāda sakara ar PC jaudu, jo spēle kopumā ir labi optimizēta un drosmīgi griežas ar visiem 60 kadriem. Acīmredzot, šis gļuks pieejams tikai AMD/ATI kartēm, bez īpaša draiveru apdeita, ko var iegūt šeit. Bez tā, spēles aktīvie reģioni ir reti gļukaini, kas liedz PC versiju normāli spēlēt tikai reālajā laikā, jo bieži vien nav iespējams iezīmēt pretiniekus un laupījumu, jo to aktīvie reģioni ir neprecīzi un nekad neatbilst modeļu aprisēm, kas padara personāžu vadību, par klasisko kvestu cienīgu pikseļu medīšanu. Un tad vēl tāds sīkums, lai dabūtu augstas izšķirtspējas tekstūras spēlē, nāksies vilkt no Bioware lapas papildus augstās izšķirtspējas tekstūru ielāpu.

Mūzika īpaši nepaliek atmiņā ar fenomenāliem skaņdarbiem, Elder Scrolls līmenī. Bieži vien mūzika sākas pilnīgi nepiemērotā brīdī ar lielu troksni, pat nobaidot pa pusei aizmigušo spēlētāju. Specefektu skaņa vairs nepapildina iespaidu par bruņu un ieroču svaru, kas pirmo daļu padarija tik ļoti episku. Ierunātās balsis joprojām ir augstā līmenī un šoreiz beidzot galvenais varonis runā. Dialogi ir Mass Effect stilā un vairs neprasa no spēlētāja garu lasīšanu, bet gan noskaņas izvēli un sarunas klausīšanos. Un ja meklējat subtitru iespēju, tā šoreiz ir viltīgi noslēpta zem audio opcijām, nevis kur parasti.

Nekad nebūtu iedomājies, ka Bioware no visām komānijām būs tā, kas padosies svētdienas spēlētāju spiedienam un notrulinās lielākās seriāla vērtības, lai tikai izpatiktu EA vai konsoļu mērķauditorijai, bet acīmredzot tur ir visa lielā nauda. Spēlētāji, kuriem par RPG žanru ir nospļauties un kas vienkārši grib asinis, nejutīs īpašu vilšanos. Kāpēc Bioware veidoja šo produktu, šai sabiedrības daļai, man nav skaidrs. Stāsts par Dragon Age 2 pamatīgi atgādina Force Unleashed 2, kas arī bija īss, vienkāršots, ātrs atgremojums ar galveno mērķi – nopelnīt uz pazīstama nosaukuma rēķina. Tiesa, DA2 nav tik briesmīgā kvalitātē, un beigās tomēr ir diezgan kvalitatīvs un izklaidējošs produkts, vismaz konkrētai tirgus daļai. Konsoļu īpašnieki noteikti būs priecīgi par šo RPG atblāzmu, kas veltīta tieši viņiem, kamēr PC spēlētāji neapmierinātībā turpinās raukt uzacis. Joprojām ir daudz lasāmvielas par spēles pasauli, sānu uzdevumi un priekšmetu vākšana. Taču galvenie lomu spēles aspekti – kā izvēles iespējas un klašu balanss ir atstāts novārtā. Viss episkums, detalizācija un dzīvā pasaule ar ko sevi drosmīgi pieteica Origins, ir pagaisusi, atstājot vien īsu blakusstāsta cienīgu papildinājumu ar ciparu 2 nosaukuma galā.  Jebkurā gadijumā, šis projekts varētu būt kā viens no pirmajiem soļiem laikmetā, kur spēles žanrs vairs nav svarīgs. Tikai tas, par ko īsti ir spēle.

Vienā teikumā: Salīdzinoši labas kvalitātes piedzīvojumu spēle, bet zemas kvalitātes RPG.

Izstrādātājs: BioWare
Izdevējs: Electronic Arts
Izdošanas datums: 11.03.2011
Platformas: PC, MAC, X360, PS3
Apskats veidots sadarbībā ar: